Atvaļinājuma nauda, kas nenonāca pie jūras

Šis stāsts sākas ar vilšanos. Lielu vilšanos. Manai sievai Ivetai bija jālet uz Turciju. Piecas dienas, all inclusive, balstie krēsli. Bet nedēļu pirms izbraukšanas viņas māte salauza gurnu. Ne jau nopietni, bet pietiekami, lai ceļojums tiktu atcelts. Atgriezt naudu par aviobiļetēm? Neiespējami. Par viesnīcu? Tikai pusi. Palika 470 eiro, kas vienkārši... gulēja kontā. Sāpīgi.

Tā nu es sēžu pirmdienas vakarā, Iveta pie televizora skatās seriālu, un es domāju: “Ko darīt ar šo naudu? Cauru gadu krājām, un tagad — nekas.” Nopirkt jaunu veļasmašīnu? Garlaicīgi. Nolikt krājkontā? Vēl garlaicīgāk.

Un tad manā galvā iešāvās traka doma.

Pirms mēneša mans brālis Mareks man čukstēja pusdienu pārtraukumā: “Zini, es reiz uzgāju vienu vietni... tur laimēju divsimt eiro pirmajā vakarā.” Es toreiz pasmējos. Bet tagad? 470 eiro, kas nav “nopelnīti”, bet “zaudēti” jau tad, kad ceļojums atcēlās. Principā — nauda, ko es jau esmu norakstījis.

Ierakstīju meklētājā. Parādījās vairākas adreses, bet viena izskatījās saprotamāka — vavada казино . Jā, zinu, nosaukums krieviski. Bet interfeiss latviski. Reģistrējos divās minūtēs. Ieliku 50 eiro no tiem 470. Tikai 50. “Ja zaudēšu,” nodomāju, “tā ir kā biļete uz cirku, kuru nenoskatījos.”

Sāku ar “Book of Dead”. Vecs, labs klasiskais automāts. Likme — 1 eiro. Pagriežu. Nekas. Vēlreiz. Nekas. Trešais grieziens — divi simboli. Ceturtais — trīs. Un tad piektajā griezienā — pēkšņi izkrīt četri grāmatas simboli. Bonusa kārta. Es izvēlos kādu seno simbolu — dievu Ra. Desmit bezmaksas griezieni. Pirmais — 12 eiro. Otrais — 8. Trešais — 24. Ceturtais — 0. Bet piektais — Ra izplešas pāri visiem ruļļiem. 140 eiro vienā griezienā.

Elpa aizrāvās.

Es paskatījos uz bilanci. 50 eiro bija pārvērtušies 214. Es izņēmu 200. Atstāju 14, lai turpinātu. Zināt, kāda ir sajūta? Tāda, it kā tu būtu atradis naudu uz ielas, bet bez vainas apziņas.

Nākamajā vakarā es atkal atvēru vavada казино. Šoreiz — ar 30 eiro no tās peļņas. Izvēlējos “Gates of Olympus”. Likme 0.40 centi. Spēlēju lēni, ar mērķi — nevis uzvarēt, bet saprast, kā spēle darbojas. Pēc divdesmit minūtēm bilance bija 21 eiro. Es domāju — “viss, beidzu”. Bet tad pēdējā griezienā — četri zeusi. Bonusa kārta ar trim reizinātāju bumbām. Reizinātāji: 15x, 20x, 50x. Kopā laimests — 187 eiro.

Es piecēlos no dīvāna, aizgāju uz virtuvi, ielēju glāzi ūdens. Rokas trīcēja, bet ne no bailēm. No tā, ka dzīve pēkšņi bija iedevusi kaut ko, ko es nebiju pelnījis, bet ko tomēr paņēmu.

Trīs dienu laikā es no tiem 470 “pazaudētajiem” eiro biju izaudzējis bilanci līdz 600 eiro. Bet es neesmu muļķis. Es izņēmu visu, izņemot 50. Tie 50 palika spēlēšanai, kad būs garlaicīgi.

Ko es izdarīju ar to naudu? Nopirku Ivetai jaunu somu. Nevis Turciju, bet somu. Viņa raudāja. Ne jau tāpēc, ka soma bija dārga — tāpēc, ka es par viņu domāju. Es neteicu, no kurienes nauda. “Bonuss darbā,” es teicu. Viņa ticēja. Un tā ir labākā daļa — dažreiz meli ir laipnība.

Tagad, pagājušiem trīs mēnešiem, es spēlēju reizi divās nedēļās. Ielieku 20 eiro. Nekad vairāk. Es zinu stāstus par cilvēkiem, kuri iekrita lamatās. Bet tie cilvēki sāka ar domu “es uzvarēšu kazino”. Es sāku ar domu “es jau esmu zaudējis šo naudu”. Tā ir milzīga atšķirība.

Vavada казино man kļuva par vietu, kur es eju nevis pelnīt, bet aizmirst. Aizmirst par to, ka ceļojums neizdevās. Par to, ka dzīve ne vienmēr notiek pēc plāna. Dažreiz tā iedod tev limonādi, kad gaidīji apelsīnu sulu. Un dažreiz — tā iedod tev 600 eiro no 470, kas jau bija norakstīti.

Vai es ieteiktu to darīt citiem? Jā un nē. Jā — ja tu vari atļauties zaudēt to, ko ieliec. Nē — ja tu domā, ka tā ir “sistēma” vai “vieglā nauda”. Tā nav. Tā ir veiksme. Un veiksme ir kaprīza. Bet tajā pirmdienas vakarā, kad viss gāja greizi, veiksme pagriezās pret mani ar smaidu.

Es joprojām ceru, ka kādreiz aizbrauksim uz Turciju. Bet tagad man ir soma, smaids sievas sejā un noteikums, ko nekad nepārkāpšu. Varbūt tas ir labākais laimests no visiem.